Diagnoze “vēzis”. Ne tikai ciešanas, bet arī lieli izdevumi

Uzzinot par diagozi “vēzis”, ir bezgala smagi ne tikai emocionāli. Tas ir brīdis, kad daudzi saprot – slimot ar vēzi Latvijā maksā ļoti dārgi.

“Manuprāt, un tā liecina arī mana psiholoģes pieredze, cilvēki, kuri piedzīvo vēža diagnozi, dalās divās grupās – vieni ir fokusēti uz dzīvi, dzīvošanu, bet otri, gluži pretēji, – uz nāvi. Un tie, kuri, līdzīgi man, par katru cenu grib dzīvot, ir gatavi darīt visu maksimālo iespējamo. Bet šis “maksimāli iespējamais” arī visai maksimāli maksā,” pieredzē dalās Ilva Lillmaa, kura savu vēža diagnozi uzzināja pirms gada.

Sāpes, apjukums, neziņa

“Patiesībā smagākais brīdis sākas tieši pēc operācijas, kad nākas saskarties ar skarbo realitāti – neizsakāmām sāpēm, apjukumu, informācijas trūkumu un, protams, lieliem izdevumiem,” smago pieredzi atceras Ilva.

Arī Diāna, kura izveseļojusies no krūts vēža pirms vairākiem gadiem, atzīst - onkoloģiska slimība noteikti ir saistīta ar lieliem izdevumiem.

“Viena lieta, ka valsts finansē operāciju, ķīmijterapiju un staru terapiju, bet tas vairāk saistīts ar pirmo jeb izdzīvošanas posmu. Bet, lai pēc tam arī dzīvotu, ir ļoti sevī jāinvestē. Tās ir lielas papildu izmaksas – pat vairāki simti eiro mēnesī situācijā, kad jau tā cilvēks ir “nosviests” zemākā ienākumu līmenī, jo slimības pabalsts vienmēr ir mazāks par atalgojumu. Un tie nav tikai daži mēneši – samazinātu ienākumu un būtiski pieaugušu tēriņu periods var ilgt pat gadu un vairāk,” pieredzē dalās Diāna.

Viņa zina, ka onkoloģiskā slimība pamatīgi sašūpo finansiālo stabilitāti, jo patiesībā nekas nav par velti.

“Audzēja ārstēšana un pēc tam kontrole ir saistīta arī ar līdzmaksājumiem par konsultācijām un izmeklējumiem. Turklāt rindas uz izmeklējumiem nereti ir tik garas, ka, nevēloties “izkrist” no dinamiskās novērošanas grafika, es, piemēram, tos taisu par maksu – vai nu nevaru sagaidīt savu kārtu, vai beigušās kvotas. Piemēram, trīs ultrasonogrāfiju izmaksas veido ap 150 eiro lielu summu,” stāsta Diāna.

Daudzi nezina, ka ķīmijterapija un staru terapija nereti provocē blakus slimības, aktivizē hroniskās kaites, jo cilvēks ir ļoti novājināts, izmocīts  un novārdzināts, jutīgs pret visu. Un tie atkal ir dažādi izdevumi – speciālistu konsultācijas, izmeklējumi un medikamenti.

Ja vēzis atgriežas, izmaksas – vēl lielākas

“Kā liecina mana pieredze, lai uzlabotu kopējo veselības stāvokli, pirmajos gados cilvēki ļoti cīnās, izmantojot konvencionālās medicīnas pakalpojumus, bet pēc tam, lai sev palīdzētu integrētākā un holistiskā veidā, sevi “savāktu” un dzīvotu iespējami pilnvērtīgu dzīvi, tomēr meklē arī dažādus komplementārās un alternatīvās terapijas piedāvājumus un risinājumus, kas atkal prasa finanšu resursus. Diemžēl nereti audzējs arī atgriežas, rodas recidīvi, un tad jau izmaksas ir vēl lielākas – zinu to no reāliem stāstiem, ka šajos gadījumos cilvēki meklē dziļākas atbildes, vēršas pie dažādiem speciālistiem, kuru konsultācijas ir dārgas. Turklāt, lai tiktu pie onkologa šādos gadījumos, atkal ir garas rindas, jo viss nenotiek tik raiti kā “zaļā koridora” jeb pirmreizējas vēža diagnozes gadījumā , tāpēc tiek meklētas maksas pakalpojumu iespējas, kaut, starp citu, visai daudzi izvēlas privātus onkologa pakalpojums jau kopš paša slimības sākuma,” stāsta Diāna.

”Manā vēža stāstā izdevumus veido konsultācijas pie igauņu uztura zinātnieces – Tartu universtitātes profesores, kura izveidoja speciāli man domātu ēdienkarti, kā arī organisma stiprināšanas plānu – vitamīnus, uztura bagātinātājus, kas uzturētu manu organismu ķīmijterapijas laikā. Latvijā es, papildus valsts piedāvātā onkologa konsultācijām, izmantoju arī integratīvās onkoloģes – ķīmijterapeites pakalpojumu, kura, līdzīgi kā Tartu universitātes profesore, izanalizēja manus medicīniskos datus, dzīvesveidu, uzturu un izveidoja ārstēšanās plānu. Sākotnēji man ārsta konsultācijas maksāja kādus 200 EUR mēnesī, tagad šī summa ir līdz 80 EUR mēnesī. Savukārt uztura bagātinātāju un vitamīnu izmaksas ir ap 300-400 EUR mēnesī. Ņemot vērā, ka man ir hormonatkarīgais audzējs, tad, lai varētu kontrolēt estrogēna uzvedību un citas organisma reakcijas terapijas laikā, es periodiski Igaunijā Synlab laboratorijā veicu hormonu analīzes, kas man ir iespējams, jo esmu precējusies ar Igaunijas pilsoni un man ir Igaunijas personas kods. Citiem šādas analīzes Igaunijā veikt nav iespējams,” stāsta Ilva.

Masāžas, veļa, parūka un fizioterapeits

Protams, tās nebūs nav visas izmaksas, ar ko jārēķinās vēža pacientam.

“Es, piemēram, nepanesu tos medikamentus, ko standartā pievieno ķīmijterapijas “kokteiļiem”. Diemžēl slimnīcas “piedāvājumā” nav to zāļu, kas der un “strādā” man. Tas nozīmē, ka man tās jāpērk pašai. Tāpat kritiski nozīmīgi ir speciālista vadīti fizisko aktivitāšu treniņi, limfostāzes profilakse un aprūpe, kas arī veido ievērojamas summas. Nerunājot par masāžas cenām, piemēram, viens rokas kompresijas uzrocis, kas mazina limfas atteci, maksā 45 eiro, bet pēc apmēram 50 mazgāšanas reizēm tas ir izstaipījies, tāpēc jāpērk jauns. Vēl pēc operācijas ir nepieciešam speciāla veļa. Jā, un vēl parūka – manējā maksāja 400 eiro un ir viena no lētākajām, bet vēl papildus jāiegādājas īpaši kopšanas līdzekļi, jo parastie šampūni neder,” izmaksas iezīmē Ilva.

Sekmīga atlabšana, pēc Ilvas domām, neesot iedomājama arī bez individuāla psihoterapeita atbalsta, bet katra konsultācija maksā vismaz 50 eiro, un šādas konsultācijas ir nepieciešamas regulāri un ilgstoši. Ja ir iespēja izmantot valsts nodrošinātās jeb bezmaksas konsultācijas, Ilva to noteikti iesaka darīt.

Vēl jāatceras par pacienta iemaksām vai par citiem ar diagnostiku, manipulācijām saistītiem maksājumiem gadījumos, kad beigušās valsts kvotas.

500 eiro mēnesī un vairāk

“Kopumā ņemot, ar slimību jeb, precīzāk sakot, veselības atgūšanu saistītās ikmēneša izmaksas veidojas no ļoti daudzām pozīcijām, un manā gadījumā tie ir papildu 500 eiro un vairāk. Man ir ļoti palaimējies, ka man atbalsta vīrs un pārējā ģimene, bet, ja cilvēks ir viens, man vispār nav ideju, kā ar vēža diagnozi iespējams izdzīvot un dzīvot,” tieša ir Ilva.

Runājot par savu vēža pieredzi, Diāna uzsver, ka lielāki izdevumi sākotnēji bija saistīti ar fizioterapeita pakalpojumiem, limfostāzes korekcijas lietām  - masāža, aproces utt., un psihoterapijas sesijām. “Aptuveni 80% krūts vēža pacienšu piedzīvo dziļu depresiju, tāpēc bez profesionālas psihoterapeita palīdzības nekādi neiztikt. Man tie bija vismaz trīs gadi. Vēlākā periodā pievienojās dzīvesprieka izdevumi, kā es tos saucu – baseina apmeklējums, slēpošana, ceļojumi, cita veida sevis iepriecināšana, jo labbūtība slimošanas laikā ir tik daudz cietusi no emocionālajām ciešanām un fiziskajam sāpēm, ka iekšējā līdzsvara un labsajūtas atjaunošana prasa ilgu laiku un, protams, arī investīcijas.

Tāpēc – padomāt par finanšu spilventiņu situācijai, kas negaidīta un nevēlama, bet tomēr var mūs piemeklēt, manuprāt, ir tālredzīgi un nepieciešami. Labi, ka tāda iespēja tagad ir.